Mans brīnumainais draugs


Pasaules graudaugu daudzveidība ir tik plaša un pārsteidzoša, ka ik pa laikam atklājas, cik daudz es vēl nezinu. Ieejot veikalā pat pēc mazākās lietiņas – eko piena, jogurta vai sviesta –, tas ir kā piedzīvojums, jo es mēdzu ieskatīties plauktos visos līmeņos un dziļumos, lai atrastu ko jaunu. Aizskriet pēc maizes nozīmē zvanu no vīra ar jautājumu, kur esmu palikusi un kad būšu, un maisu, kurā ir ne tikai maize, bet noteikti arī kāds jauns siers vai kas cits.

Arī mūsu veikalos parādās arvien vairāk un vairāk jaunu interesantu produktu, piedāvājot to lielisko iespēju padarīt ikdienas ēdiena gatavošanu un baudīšanu ne tikai veselīgāku, bet arī garšīgāku un, pats galvenais, daudzveidīgāku (tas man parasti tik ļoti pietrūkst pēc ceļojumiem). Viens no produktiem, kas mani pārsteidz katru reizi, kad to izmantoju, ir kinoja. Kas tā tāda? Kaut kas tik fantastisks, garšīgs un veselīgs, ka liekas – vienā mazajā graudiņā apvienojušās visas minerālvielas un vitamīni, kas pasaulē pieejami.

Pirmās grūtības, ar ko saskaras potenciālais kinojas patērētājs, ir neziņa, kā pareizi izrunāt tās nosaukumu. Uz iepakojuma rakstīts quinoa, kas būtu jāizrunā kā kinva vai kinoa, bet latviski katrs to dēvē, kā viņam ērtāk, – kvinoja, kinoja, kinoavai kīnva. Diezgan mulsinoši. Es to saucu par kinoju.

Iepazīsties – kinoja!

Graudiņi, kas lielākoties iepakoti caurspīdīgās paciņās (droši vien ar domu, lai tie uzrunātu pircējus ar savu mazo, pievilcīgo formu un izmēru), ir gaiši dzeltenā vai baltā, melnā un sarkanā krāsā. Dzeltenā kinoja nedaudz atgādina prosu, tāpēc nesajauc! No vairāk nekā 120 kinojas šķirnēm uzturā visbiežāk lieto tikai trīs iepriekš minētās. Garšas ziņā lielu atšķirību starp šiem veidiem nav, bet, jo tumšāka krāsa, jo izteiktāka riekstainā garša un it kā arī vairāk vitamīnu. Kinoja ir bezglutēna produkts.

Lai gan daudzi, ieskaitot mani, kinoju uzskata par graudaugu, izrādās, ka tas ir balandu dzimtas augs. Kopš senseniem laikiem inki to dēvējuši par visu graudu māti un lietojuši uzturā tikpat daudz, cik kartupeļus un kukurūzu. Kādreiz kinoju audzēja tikai Dienvidamerikas valstīs – Bolīvijā, Peru, Ekvadorā, bet laika gaitā tā lieliski iedzīvojās arī citos klimatos, viegli pārciešot temperatūras svārstības no –4 ºC līdz +38 ºC un mitrumu no 40% līdz pat 88%, kas veicināja to, ka kinoju sāka audzēt ārpus Andu kalniem – ASV, Kanādā, Lielbritānijā, Zviedrijā, Dānijā, Nīderlandē, Itālijā, Francijā, Kenijā, Indijā un pat Himalajos. Varbūt arī mums jāpievēršas kinojas audzēšanai?

Es kinoju lietoju visos iespējamos veidos – salātos, zupās, putrās, sautējumos, mafinos, maizē, arī pankūkās un cepumos. Mani fascinē šie mazie graudiņi, kas vāroties it kā atveras un izspiež no sevis mazas stīdziņas, kas dod ziņu, ka tie ir gatavi. Riekstainās garšas dēļ kinoja labi sader ar daudziem produktiem, bet mani favorīti ir avokado, tuncis, paipalu olas, romiešu salātlapas un arugula (rukola). Un vēl daudz citu produktu. Un brokastīs putrā ar bumbieriem un sīrupu vai medu... Jā, ir laiks pagatavot kaut ko no kinojas (vismaz man)!


Instagram Sekot